Latvijas Avīze / 2008-09-05 / Redakcijas viesis

Krievija nopietni gatavojās karam ar Gruziju

Par Krievijas – Gruzijas karu ar rezerves brigādes ģenerāli, Nacionālās aizsardzības akadēmijas profesoru Dr. habil. sc. ing. Kārli Krēsliņu sarunājas "Latvijas Avīzes" žurnālists Voldemārs Krustiņš.

– Par Krievijas – Gruzijas karu no politiskā viedokļa runā visi, kam nav slinkums, bet par šā kara militāro pusi – gandrīz klusums... Kāds ir šā kara militārais novērtējums? Cik lielus spēkus Krievija bija ievedusi Gruzijā? Kādas kara trofejas izvestas, kas sabombardēts, iznīcināts?

Kārlis Krēsliņš: – Apkopojot informāciju no dažādiem avotiem, var secināt, ka Krievija Gruzijā ieveda no 20 līdz 25 tūkstošiem karavīru. Maz kur parādās informācija, ka Krievija šāvusi uz gruzīnu ciematiem ar raķetēm "Iskander", ka šāviņi lidojuši pat no Dagestānas. Nav taisnība Krievijai, kas saka, ka karš sākās naktī no 7. uz 8. augustu. Jau 1. augustā, sprāgstot mīnām, gāja bojā seši Gruzijas policisti. 2. augustā tika apšaudīts gruzīnu apdzīvots ciemats un mira pieci civiliedzīvotāji un viens policists.

– Kas šāva?

– Šāva no osetīnu apdzīvotajām teritorijām, kurās kārtību nodrošināja Krievijas miera uzturētāji.

– Kā šos šāvējus saukt: par partizāniem, teroristiem, cīnītājiem?

– Krievijā viņus sauc par opolčenciem, kas latviski varētu nozīmēt bruņotus brīvprātīgos. Kad 2004. gadā gruzīni uz robežas ar Dienvidosetiju sāka aizturēt nelegālus tirgotājus ar krievu armijas degvielu, krievu komandieri nolēma apbruņot osetīnus, radot mūsu izpratnē tādus kā zemessargus. Viņiem sāka pat maksāt, sākumā trīs tūkstošus rubļu mēnesī, tagad piecus tūkstošus mēnesī vienam cilvēkam, parakstās šie cilvēki gan par astoņiem tūkstošiem... Korupcija Krievijas armijā joprojām ir liela. Šie apbruņotie osetīni veic tādas kā apsardzes, palīgu funkcijas, pašaudās. Gruzijas armija zināja, ka tad, ja osetīni sāk apšaudi, ir divi varianti: šaut pretim un tad osetīni ātri apklusīs, vai arī nešaut nemaz un osetīni tāpat apklusīs.

Šogad gruzīnu karavīri negaidot ievēroja, ka osetīni turpina šaut gan vienā, gan otrā variantā – kaut kas bija mainījies. Vēl bija arī citas pazīmes, piemēram, lidmašīnu apšaude. 5. augustā Gruzijas reintegrācijas ministrs Jakobašvili aizbrauca uz Chinvali noskaidot, kāpēc šauj, bet osetīnu prezidents Kokoita no tikšanās izvairījās. Jakobašvili, neko neuzzinājis, brauca atpakaļ. Bet apšaude vēl palielinājās, turklāt daļa gruzīnu ciemu atrodas pa vidu osetīnu ciemiem.

Pēc divām dienām Jakobašvili brauca uz Chinvali otro reizi un aicināja sev līdzi Krievijas vēstnieku Popovu, kam pa ceļam it kā mašīnai plīsa riepa, pēc tam arī rezerves riepa un viņš uz sarunām neieradās. Gruzijas ministrs atkal nesatika Kokoitu, bet atrada tikai Krievijas miera uzturētāju kontingenta komandieri, kas pateica, ka Kokoita nav valdāms un viņš arī nevarot viņu atrast un apturēt gruzīnu ciematu apšaudi. Gruzijas ministrs jautāja, ko darīt. Krievijas komandieris Kulahmetovs ieteica vienpusēji pārtraukt Gruzijai uguni. To arī Gruzijas prezidents Saakašvili pavēlēja izdarīt. Bet tad prezidents naktī uzzināja, ka Gruzijā nāk iekšā 100 – 150 krievu tanki un bruņu mašīnas. Saakašvili deva pavēli atklāt uguni. Viņam faktiski nebija izvēles. Tā ir vienas Krievijas korespondentes versija, kas ir tur bijusi un intervējusi šīs personas.

Vēlreiz gribu atzīmēt, ka tā ir versija, jo visa informācija par šo notikumu ir ar mazu ticamības pakāpi. To arī daudzi mēģina uzskatīt par kara sākumu. Bet ir pilnīgi skaidrs, ka Krievija bija gatava tādam pavērsienam, jo nevar īsā laikā 20 – 25 tūkstošus karavīru tik strauji pārvietot, kā krieviem tas izdevās. Karavīri gaidīja tikai militāru pavēli, bet politiķi organizēja iemeslu, lai šāda pavēle tiktu dota. Jautājums jau nav par to, kura puse pirmā izšāva, jo šaušana jau notikusi visu laiku, bet gan par to, ka Krievija bija nobriedusi šim solim gan ekonomiski, gan politiski, kamēr Rietumu valstīs ir ekonomiskā krīze. Krievija grib teikt savu vārdu pasaules politikā, bet gan Irākas, gan Kosovas, gan Polijas un Čehijas jautājumā, kur NATO vēlas izvietot savas pretgaisa aizsardzības sistēmas, krieviem "liek sēdēt pie ratiem".

– Bet kā Gruzija nepamanīja, ka tai pie robežas stāv vairākas krievu divīzijas?

– Pamanīja, bet neticēja, ka Krievija uzbruks – domāja, ka tikai baida, reāls karš nesāksies. Otrkārt, Gruzija rēķinājās: ja nu tomēr uzbrukums sāksies, tad caur Abhāziju, pie kuras arī atradās gruzīnu labākās vienības.

– Cik tad liela ir Gruzijas armija?

– Ap 9000 karavīru.

– Tik maz?!

– Jā, ja neskaita rezervistus un zemessargus.

– Vai Gruzijai kā kalnu zemei cīņā pret Krieviju nebija iespējams izmantot dabiskos šķēršļus?

– Pēc manas dziļas pārliecības Gruzijai bija iespējams karot ne mazāk kā Čečenijai, kur kari vilkās un vilkās... Cik es saprotu, gruzīniem nebija izstrādāts un uztrenēts valsts aizsardzības operatīvais plāns, kam bija jāparedz, kas katrā konkrētā situācijā bija darāms katrai vienībai. Gruzija nebija gatava Krievijas invāzijai. Otra gruzīnu kļūda bija padomju laika radio sistēmu izmantošana: krievi šīs sistēmas noslāpēja un gruzīniem radās problēmas gan ar pretgaisa aizsardzības sistēmu, gan ar vienību savstarpējiem sakariem. Bija situācijas, kad vienības sazinājās ar ziņnešiem, jo jebkādi sakari pārstāja darboties. Krievijas armija bija jau iepriekš sagatavojusies slāpēt ne tikai radioelektroniskos un radaru, bet arī parastos telefona sakarus. Gruzijas armijā bija gan arī ASV "Hariss" sakaru stacijas un cits moderns aprīkojums, bet jautājums ir, cik labi viņi prata to izmantot?

– Tas nozīmē, ka krievi bija nopietni gatavojušies šai operācijai.

– Tieši tā.

– Vai Gruzijas militārais potenciāls vispār pieļāva veiksmīgu aizstāvēšanos?

– Ja runā par karavīru skaitu, tad, protams, abas armijas ir grūti salīdzināt, taču no taktiskā un tehniskā viedokļa karu varēja pārnest uz kalniem un kalnu ielejām, kā to darīja Čečenija un citas kalnu valstis, neļaut pārvietoties, spridzināt un tamlīdzīgi. Gruzijā jau nekas tamlīdzīgs nenotika. Cik es zinu, Gruzija nobijās šādi uzsākt karot, jo Krievija piedraudēja no gaisa iznīcināt galvaspilsētu Tbilisi.

– Jūs pieņemat, ka šādi Krievijas draudi bija reāli?

– Zinot, ka Krievija bombardēja Grozniju, gruzīniem nebija lielu šaubu, ka bumbas var krist arī uz Tbilisi. Mans personīgais viedoklis: jā, Tbilisi varēja tikt bombardēta, ņemot vērā, ka Krievija jau bija pārkāpusi vairākus starptautiskus likumus, tostarp liekot savai armijai dziļi ieiet Gruzijas teritorijā.

– Vai Krievija Gruzijas teritorijā iegāja ar aprēķinu, ka tur paliks vai ka būs jāaiziet?

– Krievu armija paliks Dienvidosetijā un Abhāzijā, citur Gruzijā – ne. Par to liecina kaut vai tas, ka vairākās vietās, kur bija krievu armija, izņemot Dienvidosetiju, tika saspridzināti tilti, ceļi, citi infrastruktūras objekti, lai iedragātu Gruzijas ekonomiku. Tās pašas "Iskander" raķetes apšaudīja naftas vadu. Kopumā jāteic, ka Gruzija no militārā viedokļa sevi parādīja slikti, arī amerikāņu un citu valstu militārie padomnieki, kas bija Gruzijā, jo viņiem bija visi dati par Krievijas armijas aktivitātēm pirms uzbrukuma – mūsu laikos to nevar noslēpt. No kosmosa viss redzams kā uz delnas, izlūkdienesti strādā, visi zina, ka pie robežas koncentrējas krievu karaspēks un – šitāds pārsteigums!

– Gruzīniem būtu mazāk ko pārmest – daudz sliktāk, ka amerikāņi bija nespējīgi rīkoties.

– Skaidrs, ko Krievija gribēja panākt, bet – ko ASV? Varbūt tās ir kaut kādas politiskās spēlītes? Piemēram, šis kara rezultāts nāk par labu Buša partijas biedram, republikānim, bijušajam virsniekam Makeinam, gatavojoties prezidenta vēlēšanām. Un vēl man liekas, ka Gruzijai nebija pietiekami kvalificēti ārzemju militārie padomnieki. Kad savulaik, vēl pirms Latvijas iestāšanās NATO, biju Latvijas armijas štāba priekšnieks, strādāju pie valsts aizsardzības koncepcijas un lūdzu amerikāņiem kādu ekspertu, man atbildēja: ko jūs, pie mums ar šādiem jautājumiem strādā tikai ģenerāļi, bet neceriet, ka pie jums uz Latviju brauks tik augsta ranga virsnieki, mēs jums varam kādu majoru aizsūtīt... Bet ko var amerikāņu majors? Varbūt par kādu ieroci pastāstīt... Un man ir aizdomas, ka Gruzijā strādā tieši šādi amerikāņu "majori" un varbūt kāds "pulkvežleitnants", kuriem nav zināšanu par aizsardzību valsts mērogā. Kara rezultāts liecina, ka Gruzijai nebija kvalificēta vai laba valsts aizsardzības plāna.

– Kāda ir jūsu kā ģenerāļa mācību stunda no šā kara?

– Ka Latvija pareizi rīkojās, iestājoties NATO un ES. Ja Gruzija būtu NATO valsts, NATO būtu izstrādāts Gruzijas valsts aizsardzības plāns, kas nosaka, kādu valstu kādas vienības piedalās aizsardzībā un ko dara pati valsts, kam nepieciešama aizsardzība. Piemēram, attiecībā uz Latviju pie šādiem plāniem strādā kopš 2003. gada. Protams, šie plāni ir slepeni.

– Vai tas nozīmē, ka pie Latvijas robežas nevar pulcēties iebrucēju vienības, cerot, ka mēs to nezinām vai uz to nereaģēsim?

– Jā.

– Tas nozīmē, ka viņi zina, ka mēs zinām. Un tas ir labi.

– Jā, nu Pleskavā atrodas desantnieku divīzija, kas ik pa laikam trenējas. Diezgan ātri iespējams arī divīzijas no Maskavas apgabala pārsviest uz Latvijas pierobežu. Vēl es gribu pateikt, ka šobrīd tiek izstrādāta arī jauna NATO militārā stratēģija, ko prezentēs nākamā gada pavasarī. Ir skaidrs, kā NATO darbojas, ja uzbrūk vienai šīs organizācijas valstij, bet ko NATO darīt, ja uzbrūk NATO sadarbības valstīm vai vēl kādām citām valstīm?

– Kāda loma ir zemessardzei Latvijas valsts aizsardzībā?

– Šobrīd – vairāk politiska. Ja nopietni runā par karalaika un militārajām rezerves struktūrām, tad tās nevar balstīt uz brīvprātības principiem. Un punkts. Ja mēs pieturamies pie NATO kolektīvās aizsardzības koncepcijas un tai ticam, mums rezervisti, sava aizsardzības koncepcija nav vajadzīga. NATO valstīs parasti izstrādā valsts vai nacionālo militāro stratēģiju. Cita lieta ir mobilizācija, ko paredz likums, un to var veikt, ja valstī tiešām ir nopietna krīzes situācija. Cilvēki var tikt iesaukti karadienestā un gada laikā sagatavoti karošanai. Pastāvīga rezerves spēku uzturēšana labā līmenī kā, piemēram, Šveicē, prasa milzu resursus. Domāju, Latvijai šim nolūkam nepietiktu pat ar pusi no valsts budžeta.